Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) reģionālo nodaļu prognožu jomas speciālisti izvērtējuši iepriekšējā gada sezonas laukaugu slimību un kaitēkļu novērojumu rezultātus un, ņemot vērā tos un iespējamos laika apstākļus šī gada veģetācijas periodā, prognozējuši būtiskāko slimību un kaitēkļu attīstību 2026. gada sezonai. Kurzemes reģiona prognozes sastādītas balstoties uz novērojumiem Ventspils, Talsu, Kuldīgas, Dienvidkurzemes, Saldus un Tukuma novados.
2025. gada pavasarī sniegs nokusa un ledus upēs izgāja janvāra beigās, zeme atkusa februāra vidū, un drīz vien arī bija vērojama graudaugu un rapšu lēna veģetācijas atjaunošanās atsevišķās vietās. Liekais ūdens no sējumiem diezgan ātri pazuda – februāris bija siltāks par vidējo klimatisko normu un marta pirmā puse bija saulaina, ar negatīvām temperatūrām naktīs. Kaitīgie organismi šogad attīstīsies, tikai attīstības intensitāte primāri būs atkarīga no laika apstākļiem, (mitrums sēņu ierosinātām slimībām, sausums un saulains laiks kaitēkļiem) protams, neizslēdzot citu apstākļu ietekmi.
Graudzāļu slimības un kaitēkļi
Graudzāļu miltrasa (Blumeria graminis)
Graudzāļu miltrasa inficē visas labības, arī savvaļas graudzāļu sugas. Pazīmes atrodamas uz visām augu virszemes daļām – stiebriem, lapām un vārpām. Slimības ierosinātāji saglabājas augu atliekās un pabiru asnos. Sekundārā infekcija tālāk izplatās no inficētajām augu daļām. Slimības attīstībai optimālā temperatūra ir+16 -200C. Sporu dīgšanai nav vajadzīgs pilienveida mitrums. Miltrasas attīstību veicina nezāļains un sabiezināts sējums, arī bagātīgs slāpekļa mēslojums. 2025. gada pavasarī pirmās jaunās miltrasas pazīmes uz ziemas kviešu lapām konstatētas aprīļa vidū, stiebrošanas attīstības stadijā (AS 31 - 32), bet vasaras kviešos stiebrošanas laikā (AS 31 - 37) no maija vidus līdz jūnija vidum. Maijā miltrasa atsevišķos laukos attīstījās uz kviešu stiebriem tuvu augsnei. 2025. gada rudenī apsekotajos ziemāju sējumos miltrasas pazīmes novērotas cerošanas fāzē (AS 22). 2026. gada sezonā miltrasas izplatība un attīstība būs atkarīga no slimības attīstībai labvēlīgo faktoru kopuma.
Vārpu plēkšņu plankumainība (Parastagonospora nodorum)
Slimības pazīmes vērojamas kviešiem, rudziem, tritikālei un miežiem. Izplatītākas tās ir ziemas un vasaras kviešu, kā arī tritikāles sējumos. Slimības agrīna attīstība uz vārpām var izraisīt būtisku 1000 graudu masas samazināšanos. 2025. gada sezonā pirmās pazīmes uz vasaras miežu un vasaras kviešu vārpām novērotas piengatavības attīstības fāzē (AS 75 - 77) jūlija vidū. Ierosinātājs saglabājas augu atliekās, pabiru asnos un sēklās. Tādēļ atkārtotajos sējumos, ja tie bijuši inficēti, tad 2026. gada sezonā vārpas agrāk inficēsies ar vārpu plēkšņu plankumainību. Ja laika apstākļi būs slimības attīstībai labvēlīgi – lietaini un vējaini, tad attīstības intensitāte būs lielāka un iespējami ražas zudumi.
Brūnā rūsa (Puccinia recondita)
Inficē kviešus, tritikāli un rudzus. Ierosinātāji saglabājas uz augu atliekām, bet jauna inficiēšanās iespējama arī no nezālēm, kas ir rūsas starpsaimnieki – vēršmēles, aitenes, un pabiru asniem. Rūsas pustulas uz lapām atrodamas gan vēlā rudenī, gan agrā pavasarī, jo attīstība iespējama +2-350 C temperatūrā, līdz ar to rūsas attīstība iespējama nosacīti siltās ziemās. Veģetācijas periodā, slimības attīstības sākumā nepieciešams brīvs mitrums, kas, gaisa temperatūrā līdz +200 C, izraisa strauju brūnās rūsas pazīmju veidošanos. 2025. gada vasarā brūnā rūsa inficēja vasaras kviešu lapas piengatavības stadijā, bet ziemas kviešu sējumos jau stiebrošanas un ziedēšanas stadijās. 2026. gada sezonā infekcijas riski pastāv, iestājoties labvēlīgiem laika apstākļiem, kā arī platībās, kur ziemāji iesēti atkārtoti, un būs saglabājušās augu atliekas.
Dzeltenā rūsa (Puccinia striiformis)
Inficē kviešus, rudzus, tritikāli, miežus un savvaļas graudzāles. Infekcija izplatās no inficētiem augiem, bet primārā infekcija iespējama arī no augu atliekām un sēklām. Sporu dīgšana iespējama no 00 C, tādēļ tās pazīmes sējumos dažkārt atrodamas jau aprīļa otrajā pusē, graudaugu cerošanas laikā (AS 21 - 29). 2025. gadā dzeltenā rūsa netika novērota. 2026. gada sezonā slimības pazīmes būs sastopamas graudaugu sējumos, kuros no iepriekšējiem gadiem uzkrājies pietiekošs infekcijas fons – tādi lauki varētu nebūt daudz. Slimību ierosinātāju sporas ar lietus šļakstiem pārvietojas no auga uz augu, bet ar vēja palīdzību pārlido lielus attālumus, inficējot sējumus valdošā vēja virzienā. Attīstībai optimālā temperatūra ir +10-180 C kopā ar nokrišņiem. Iestājoties karstumam un sausumam, dzeltenās rūsas attīstība apstājas, bet inficētās lapas tāpat priekšlaicīgi nokalst, rezultātā iespējami ražas zudumi.
Stiebrzāļu gredzenplankumainība (Rhynchosprium sp.)
Slimība inficē rudzu, tritikāles, kā arī ziemas un vasaras miežu lapas. Ierosinātāji saglabājas augu atliekās, pabiru asnos, sēklās un savvaļas graudzālēs. No minētajiem infekcijas avotiem slimības ierosinātāji visātrāk inficēs lapas mitrā laikā un gaisa temperatūrā +10-180 C. Arī sekundārā infekcija no stiebrzāļu gredzenplankumainības plankumiem uz veselajām lapām, straujāk izplatīsies vēsākā un mitrākā laikā. Visbiežāk veģetācijas periodā tā atrodama uz ziemas miežu lapām, 2025. gadā visbiežāk novērota stiebrošanas stadijā (AS 33). Rudzu sējumos pirmās pazīmes apsekotajos laukos konstatētas aprīļa beigās, karoglapas parādīšanās stadijā (AS 37), bet vasaras miežu sējumos tā tiek konstatēta samērā reti. 2024. gada rudenī iesētajos ziemājos, slimības pazīmes konstatētas cerošanas stadijā (AS 22). 2026. gada pavasarī un vasarā gredzenplankumainība, iespējams, inficēs graudaugu lapas, bet izplatības un attīstības intensitāte kopumā, visticamāk, būs zema, jo pēdējo gadu novērojumos tā nav bieži sastopama.
Kviešu lapu pelēkplankumainība (Zymoseptoria tritici)
Kviešu lapu pelēkplankumainība inficē un turpina attīstību uz kviešu un tritikāles lapām. Infekcijas ierosinātāji saglabājas augu atliekās, dzīvos augos, arī sēklās. Slimības pirmās pazīmes novērojamas rudenī uz augu apakšējām lapām. 2025. gada rudenī iesētajos ziemas kviešu laukos infekcijas pazīmes bija vērojamas vidējā līmenī, bet jāņem vērā, ka slimība spēj lēnām attīstīties arī siltās ziemās. Inficēšanās iespējama jau +50 C temperatūrā, optimālā temperatūra attīstībai ir +200 C, bet ierosinātāji vairs nespēj dīgt +350 C karstumā. Pavasarī, pēc sniega nokušanas, vai bezsniega ziemās arī janvārī, februārī un martā uz lapām labi saskatāmas rudens infekcijas pazīmes. Veģetācijai atjaunojoties, jauno slimības pazīmju attīstība uz lapām atkarīga no nokrišņu daudzuma un intensitātes. Jebkurā temperatūrā slimības attīstībai nepieciešams daudz mitruma. Saulainā, sausā un vējainā laikā inficētās lapas sakaltīs un pelēkplankumainības izplatība būs minimāla. 2025. gadā pirmās jaunās infekcijas pazīmes atrastas aprīļa beigās, stiebrošanas attīstības stadijā (AS 32). 2026. gadā, iestājoties slimības attīstībai labvēlīgiem apstākļiem, pelēkplankumainību ierosinošās sporas izplatīsies uz kviešu lapām.
Kviešu lapu dzeltenplankumainība (Pyrenophora tritici-repentis)
Slimība inficē kviešu, tritikāles un rudzu lapas. Kā viena no izplatītākajām lapu slimībām, vislielākos ražas zudumus tā izraisa kviešiem. Infekcija saglabājas augu atliekās, kas ir ļoti svarīgi atkārtotiem sējumiem. Primārai infekcijai pietiek ar mitrumu un nedaudz siltāku gaisa temperatūru par +100 C. Vasaras kviešos dzeltenplankumainības pirmās pazīmes uz lapām gadu no gada sāk parādīties aizvien agrākā augu attīstības stadijā – cerošanas beigās – stiebrošanas sākumā. Ziemas kviešos 2025. gadā pirmās slimības pazīmes atrastas aprīļa beigās, stiebrošanas attīstības stadijā (AS 32), bet vasaras kviešu sējumā lapu attīstības stadijā (AS 12) – maija sākumā. Dažkārt dzeltenplankumainības pazīmes uz kviešu lapām atrastas arī rudens pusē, bet 2025. gada rudenī tās nebija, jo neiestājās slimības attīstību veicinoši laika apstākļi. 2026. gada sezonā slimība sējumos noteikti izplatīsies, bet izplatības un attīstības intensitāte būs cieši saistīta ar konkrētā lauka infekcijas fonu, laika apstākļiem un agrotehniku.
Kviešu putošā melnplauka (Ustilago tritici)
Kviešu sējumos teorētiski sastopama graudaugu slimība. Kurzemes pusē pēdējos gados nav konstatēta. Slimības ierosinātājs saglabājas graudos dīgļa daļā. Ja sējai izmanto kodinātu sēklas materiālu, tad infekcija iespējama tikai no inficētiem un sadīgušiem, iepriekšējā gada ražas zudumiem. Lielāka iespēja, ka melnplaukas infekcija spēs attīstīties, ir, ja gaisa mitrums kviešu ziedēšanas (AS 65) laikā būs 55 -85%, gaisa temperatūra +22 - 270 C.
Miežu lapu tīklplankumainība (Pyrenophora teres)
Inficē gan vasaras, gan ziemas miežus. Infekcijas ierosinātāji saglabājas sēklas materiālā, augu atliekās, bet veģetācijas periodā infekcijas avots ir slimās lapas. Tīklplankumainības infekcijas pirmās pazīmes vasaras miežos, bija atrodamas jau maija sākumā divu lapu līdz cerošanas sākuma attīstības stadijā (AS 12 - 21). Tomēr šajās stadijās parasti nenotiek postoša slimības tālāka attīstība. Noteicošais faktors attīstībai ir augsts gaisa relatīvais mitrums, un gaisa temperatūra līdz +200 C. 2025. gada aprīļa vidū, ziemas miežiem stiebrojot (AS 32), bija vērojamas pirmās pazīmes. 2026. gada sezonā slimība attīstīsies, sējot nekvalitatīvi kodinātu sēklu, neievērojot augu maiņu un, izvēloties, slimības ierobežošanai nepiemērotu augsnes apstrādes tehnoloģiju.
Miežu pundurrūsa (Puccinia hordei)
Inficē gan vasaras, gan ziemas miežus. Uz vasaras miežu lapām pēdējos gados atrodama reti. Rudenī pundurrūsas ierosinātāji saglabājas pabiru asnos, inficēto augu lapās. 2025. gada veģetācijas periodā rūsas pazīmes ziemas miežu sējumos bija, sākot no maija sākuma. 2026. gada pavasarī slimība turpinās attīstību, ar vēja palīdzību inficējot arī vasaras miežu, un 2025. gada rudenī sētos ziemas miežu sējumus.
Miežu putošā melnplauka (Ustilago nuda)
Sastopama vasaras miežu sējumos. Slimības ierosinātājs saglabājas grauda dīgļa daļā – inficēti graudi var tikt iesēti, vai tie var saglabāties no iepriekšējā gada ražas. Melnplaukas inficēti augi sastopami salīdzinoši reti, tomēr tie katru gadu kādā valsts novada laukā atrodami. 2025. gada vasarā Kurzemē melnplauku neatrada. Lielāka iespējamība, ka 2026. gadā melnplaukas infekcija attīstīsies, būs, ja gaisa mitrums miežu ziedēšanas laikā pieturēsies >80%, bet gaisa temperatūra ap +200 C, un pats galvenais nosacījums, ka laukā tiks sēta nekodināta sēkla.
Auzu lapu brūnplankumainība (Helminthosporium avenae)
Inficē auzas. Sastopama bieži, un pēdējās sezonās dažkārt sasniedz ekonomiski nozīmīgu izplatību un slimības attīstību. 2025. gada vasarā brūnplankumainību, kā visas sēņu ierosinātās slimības, negatīvi ietekmēja karstums un mitruma trūkums augu attīstības sākumā, jo inficēšanās ir iespējama, ja gaisa temperatūra nokrišņiem bagātās dienās ir ap +200 C. Pirmās pazīmes atrada maija vidū, lapu attīstības laikā (AS 12 – 13). Kurzemes pusē bieži novērots, ka slimības pirmās pazīmes uz lapām parādās stiebrošanas laikā (AS 31-37), bet ārējo apstākļu ietekmē nenotiek tālākā attīstība. Pie nosacījuma, ka veidosies labvēlīgi laika apstākļi, 2026. gadā iespējams pieaugs slimības izplatība un līdz ar to arī nozīmība, jo slimības ierosinātāji saglabājas augu atliekās un sēklās.
Auzu vainagrūsa (Puccinia coronifera)
Inficē auzas, slimības pazīmes biežāk vērojamas uz lapām, bet dažkārt arī uz skarām. Graudu kvalitāti negatīvi ietekmē infekcija līdz ziedēšanai un tās laikā (AS 61 - 69). 2026. gadā vainagrūsas izplatības iespēja lielāka būs atkārtotos sējumos vai iepriekš inficēto platību tuvumā. Inficēšanās notiek no augu atliekām. Optimālā temperatūra slimības attīstībai ir +18 – 210 C un brīvs ūdens uz auzu lapām. Ievērojamāka izplatība parasti vērojama vasaras otrajā pusē, graudu briešanas laikā, bet tad lapu fotosintezējošās virsmas samazinājumam vairs nav tik būtiska ietekme uz ražas iznākumu.
Auzu putošā melnplauka (Ustilago avenae)
Atsevišķos Kurzemes puses sējumos slimības bojāti augi atrodami katrā sezonā. 2025. gadā melnplauka atrasta jūlijā sākumā, auzu ziedēšanas stadijas sākumā (AS 61). Attīstībai piemērotas karstas vasaras, jo optimālā attīstības temperatūra ir +22 – 250 C, bet tā iespējama arī augstākā temperatūrā nekā + 300 C. 2026. gada vasarā melnplauka būs atrodama auzu sējumos, kuros izsēta nekodināta, inficēta sēkla, jo sporas saglabājas aiz grauda plēksnēm – tātad slimību pavasarī iesēj.
Labību spradzis (Phyllotreta vittula)
Augu attīstības sākumā visām vasarāju graudaugu sugām var nodarīt nopietnus bojājumus. Kaitīgā stadija ir spradžu sīkās vabolītes pieaugušie īpatņi – imago. Rudenī arī ziemāju sējumos mēdz būt atsevišķi bojājumi, bet tie augu attīstību neietekmē. Ziemāju sējumos daži īpatņi turpina baroties arī pavasarī un vasarā, bet būtiski bojājumi nav novēroti. Svarīgi pievērst uzmanību kaitēkļa klātbūtnei vasarāju labību sējumos, jo spradžu barošanās var negatīvi ietekmēt augu attīstību. Ja 2026. gada pavasarī, labībām dīgstot (AS 10), laika apstākļi ilgāku laiku pieturēsies sausi un karsti, spradži barosies sējumos, radot bojājumus. Lietainā un vēsā laikā bojājumi būs nebūtiski, jo augi straujāk attīstīsies, bet spradži mazāk intensīvi barosies.
Rudzu tripsis (Limothrips denticornis)
Bojājumus veic pārziemojušie pieaugušie īpatņi un to kāpuri pirms graudaugu vārpošanas. To darbības rezultātā veidojas gaišas, diegveida vārpas bez graudiem. Nozīmīgākie bojājumi parasti ir rudzu vārpām, bet pēdējos gados kaitēkļa izplatība palielinās arī kviešu un miežu laukos. Izplatība šajā sezonā būs atkarīga no augsnē pārziemojušo īpatņu daudzuma katrā konkrētā sējumā, to savukārt ietekmē augsnes apstrādes tehnoloģija. Sausi laika apstākļi vasarā un rudenī veicina tripšu otrās, ziemojošās paaudzes attīstību, ja šādi apstākļi tiek nodrošināti, tad šī paaudze ķersies pie postījumu veikšanas 2026. gada pavasarī.
Ievu - auzu laputs (Rhopalosiphon padi)
Laputis barojas, sūcot graudaugu sulu no to lapām, stiebriem un arī vārpām. Pārziemo olu stadijā pie ievu vai citu kokaugu pumpuriem. Daļa no tām ziemā aiziet bojā, bet no pārziemojušām olām pavasarī šķiļas kāpuri. Maijā, pieturoties siltam un sausam laikam, laputīm strauji attīstītās vairākas paaudzes. Tādēļ atsevišķiem sējumiem 2026. gada veģetācijas periodā nav izslēgts apdraudējums no pārliekas ievu-auzu laputu invāzijas, tomēr tas nebūs masveidīgs.
Labību sarkanais un labību zilais lapgrauzis (Oulema melanopus, Lema cynella)
Lapgraužu pieaugušās vaboles un to kāpuri bojā visas labību sugas, svītrveidā izgraužot lapas virsējo plātni. Nopietni bojājumi netiek novēroti uz ziemāju labību lapām. 2025. gada veģetācijas periodā pirmie pieaugušie īpatņi konstatēti maija otrajā pusē, bet pirmie, izšķīlušies un baroties uzsākušie kāpuri, atrasti jūnija vidū. Lapgraužu kāpuru masveida bojājumi tiek novēroti dažos pēdējos gados. Vairākos vasaras kviešu un vasaras miežu sējumos, lapgraužiem būtiski savairojoties un barojoties, lapu plātnes sakalst un aiziet bojā, būtiski samazinot auga fotosintezējošo virsmu. Ja 2026. gada maija beigās – jūnija sākumā pieturēsies karsts un sauss laiks, tad ir iespējama kaitēkļa pārlieka savairošanās atsevišķās vasarāju lauka vietās vai visā sējumā.
Rapša slimības un kaitēkļi
Krustziežu sausplankumainība (Alternaria brassicae, A. Brassicicola)
Diezgan bieži sastopama slimība rapšu sējumos, kura attīstās gan uz kultūraugu lapām un pāksteņiem, gan krustziežu nezālēm. Ierosinātāji saglabājas augu atliekās, pēcpļaujas dīgstos un sēklās. Lielāka slimības izplatība uz pāksteņiem būs vērojama, ja ziedēšanas un sēklu nogatavošanās laikā gaisa temperatūra būs +17 – 250 C robežās, un uz lapām būs pilienveida mitrums sporu dīgšanai. 2025. gada vasarā nenozīmīga slimības izplatība uz pāksteņiem bija vērojama jūlija sākumā, sākot nogatavoties sēklām (AS 80), bet neizraisot ražas zudumus. 2025. gada rudenī iesēto rapšu laukos slimības pazīmes uz lapām atrastas lapu attīstības stadijā (AS 15 - 19). 2026. gadā krustziežu sausplankumainības pazīmes, iespējams, būs novērojamas, gan ziemas rapšu sējumos pavasarī, gan vasaras rapsī, gan rudenī sētos laukos jau 2027. gada ražai. Iespēja, ka slimība izplatīsies postoši, ir maz ticama, jo to nepieļauj sējumos pielietotās audzēšanas tehnoloģijas.
Rapša neīstā miltrasa (Peronospora brassicae)
Izplatītāka ziemas rapša sējumos sējas gada rudenī, bet sastopama arī vasaras rapša sējumos, visbiežāk, sākot ar ziedēšanu (AS 61). Ziemas rapsī pirmās pazīmes jāmeklē rudenī drīz pēc sadīgšanas – dīgļlapu un pirmās īstās lapas attīstības stadijā (AS 10 - 12). Slimības ierosinātāji saglabājas augsnē, arī augu atliekās un dzīvos augos. 2025. gada rudenī neīstās miltrasas pazīmes bija atrodama lielākajā daļā sējumu. Tomēr apstākļu kopums nekad nav izveidojies tāds, ka augi aizietu bojā slimības ietekmē. Izplatība 2026. gadā vasaras rapsī un rudenī sētajos laukos būs lielāka, ja laika apstākļi pieturēsies mitri, miglaini, vējaini, uz augu lapām ilgi turēsies rasa un gaiss sasils +10 – 150 C, kā arī netiks ievērota augu maiņa.
Krustziežu sausā puve (Leptosphaeria maculans)
Sausā puve inficē gan ziemas, gan vasaras rapsi. Tā novērojama uz lapām un stublājiem. Slimības ierosinātājs saglabājas ne tikai augu atliekās, bet tas ziemo arī inficētajos augos, lai pavasarī turpinātu izplatīties. Piemērotāks sausās puves attīstībai ir lietains laiks, paaugstināts gaisa mitrums un gaisa temperatūra līdz +150 C. 2025. gada rudens lietainais laiks bija piemērots slimības attīstībai, slimības pazīmes uz lapām bija atrodamas dažos no apsekotajiem laukiem. 2026. gada pavasarī, augu attīstībai turpinoties, masveida infekcija, visticamāk, nebūs novērojama.
Baltā puve (Sclerotinia sclerotiorum)
Baltās puves pazīmes novērojamas gan ziemas, gan vasaras rapsim. Tās ierosinātājs spēj inficēt arī citus krustziežu, tauriņziežu, čemurziežu, kurvjziežu un citu dzimtu kultūraugus un nezāles. Ierosinātāji – melnie sklerociji, pārziemo augu atliekās un uz inficētajiem augiem, augsnē tie saglabā dzīvotspēju 4 gadus un ilgāk. Kā infekcijas attīstību veicinošs faktors ņemams vērā nokrišņu daudzums pirms augu ziedēšanas, arī kultūraugu biezība un nezāļainība. Baltās puves sklerociju daudzums, kas paliks uz lauka, un kalpos kā jaunas infekcijas avots, viegli konstatējams, aplūkojot pēcpļaujas atliekas. Slimības masveida izplatība 2025. gadā netika novērota, bet atsevišķi slimi augi vai inficētu augu laukumi, bija atrodami vairākos sējumos. 2026. gadā augu infekcija iespējama, jo tā atkarīga no iepriekš minēto faktoru kopuma, kuri izvērtējami katru gadu un katrā iesētajā laukā atsevišķi.
Gliemeži (Gastropoda)
Gliemeži rapsi nopietni apdraud dīgšanas fāzes beigu un lapu attīstības sākuma stadijās (AS 08 - 11). Augi, gliemežu barošanās rezultātā visbiežāk aiziet bojā. Rapsim attīstoties, gliemežu klātbūtne kļūst augiem mazāk bīstama. 2025. gada mitrajā septembrī ievērojamu bojājumu nebija. 2026. gada rudenī gliemeži bojās ziemas rapša dīgstus, pie tam lielāka iespēja to postījumiem ir tiešās sējas laukos, arī sējumos, kuri robežojas ar gliemežu dabīgajām dzīves vietām. Lapu attīstības vēlākajās stadijās (AS 12-19), ja laiks mitrs, gliemeži, turpinot baroties, bojā lapas, bet augi, ja pārziemo, tad izdzīvo.
Spradži (Phyllotreta sp.)
Spradži barojas ar rapšu lapām un citiem krustziežu dzimtas kultūraugiem, arī nezālēm. Pieaugušie īpatņi izgrauž lapās piltuvveida robus, ja lapu plātnes mazas, kaitēkļu daudz, tad vasaras rapša sējums var neizdzīvot. Kurzemes reģionā spradžu bojājumi sastopami katru pavasari, vairāk gar lauku malām. Retāk novērots, ka sējums iznīkst, jo spradžu darbošanos iespējams laicīgi ierobežot. 2026. gada pavasarī spradži rapša sējumos parādīsies, jo to pārziemošanai grāvmalās un laukmalās būs piemēroti apstākļi. Protams kailsals, kas var iestāties arī martā, kaitēkļu populācijas rindas izretinātu. Tomēr temperatūrai paaugstinoties, virs +100 C izdzīvojušie īpatņi masveidā pārvietosies uz sējumiem meklēt barību.
Krustziežu spīdulis (Meligethes aeneus)
Bieži masveidā sastopamais un, atbilstošos laika apstākļos, arī ražas zudumus radošais, kaitēklis rapšu sējumos. 2025. gada pavasarī pirmie īpatņi tika atrasti aprīļa vidū, rapša ziedkopu veidošanās laikā (AS 51). Pēdējos gados laika apstākļi spīduļu izplatības intensitātē ievieš korekcijas par labu rapsim – pavasaris ir nosacīti auksts, rapsis strauji aug, ziedkopas attīstās, bet spīduļi vēl masveidā neizplatās. Iestājoties kaitēkļiem pieņemamam siltumam, rapsis jau zied un spīduļi darbojas kā apputeksnētāji. Jūnijā, kad ziedkopas ir izveidojušās vasaras rapsim, spīduļi barojas un bojā to ziedkopas, bieži būtiski samazinot sēklu ražu. 2026. gada pavasarī spīduļu invāzija būs, jo ziemošanas apstākļi ir labvēlīgi, bet postījumu apjomi būs atkarīgi no laika apstākļu un rapšu attīstības sakritībām. Spīduļi iznāk no ziemošanas vietām augsnes virskārtā un no slēptuvēm zem augu atliekām, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra sasniedz vismaz +90C.
Stublāju smecernieki (Ceutorhynchus sp.)
Stublāju smecernieki rapšu sējumos parasti atrodami agrāk nekā krustziežu spīduļi. Tie ir pietiekami salizturīgi, lai neaizietu bojā arī pavasara sniegotajos aukstuma periodos. Sējumos sastopami 5 dažādi smecernieki, kuri izraisa līdzīgus bojājumus – no stublājos un lapu kātos iedētajām oliņām izšķiļas kāpuri un turpina baroties, tos izalojot. Jūnija vidū kāpuri barošanās vietas pamet, lai iekūņotos augsnē līdz nākamajam pavasarim. Bojājumi pievilina sēņu slimību ierosinātājus, bet bojātie augi kalst, neveido iespējamo ražas apjomu. Kurzemes novados smecernieki sastopami katru pavasari, 2025. gadā pirmie īpatņi atrasti aprīļa sākumā, kad augiem izveidojušies trīs starpmezglu posmi (AS 33). 2026. gada pavasarī smecernieki iznāks no ziemošanas vietām augsnē iepriekšējā gada rapšu laukos, un invāzija būs atkarīga no augu maiņas un lauka atrašanās vietas. Ja turpināsies pavasarīgie laika apstākļi, tad ieteicams uzsākt kaitēkļu novērošanu, un lemt par ierobežošanas pasākumiem.
Krustziežu alotājmuša (Phytomyza rufipes)
Alotājmušas klātbūtne visvieglāk pamanāma rudenī, kad ziemas rapši sasnieguši otrā lapu pāra attīstības stadiju (AS 13). Pagaidām alotājmušu kāpuri nav nosaucami par ekonomiski nozīmīgiem kaitēkļiem. 2025. gada rudenī alotājmušas kāpuru maza un vidēja izplatība bija vērojama gandrīz visos apsekotajos laukos, jo bija attīstībai piemēroti laika apstākļi. Alotājmušu kāpuru darbības sekas pamanāmas arī vasarā uz rapšu lapām, bet salīdzinoši sīko alojumu un lielās lapu masas dēļ, nav nozīmīgas. 2026. gada rudenī alotājmušas kāpuri barosies rapšu lapās, jo nosacītajā miera periodā augsnē, pupārijos esošiem kāpuriem, ir pietiekami labi apstākļi ziemošanai.
Krustziežu pāksteņu pangodiņš (Dasineura brassicae)
Kaitēkļi pamet ziemošanas vietas zemsedzē rapša ziedēšanas laikā (AS 61 – 65). Veidojoties pirmajiem pāksteņiem, tajos drīz vien pangodiņi iedēj oliņas, bet izšķīlušies kāpuri barojas ar veidoties sākušajām rapšu sēklām. Pāksteņos sēklas priekšlaikus nogatavojas, pākstis atveras un sēklas izbirst. Pangodiņu bojājumi bieži vērojami kopā ar krustziežu sēklu smecernieka bojājumiem – vienā pākstī izšķiļas abu kaitēkļu sugu kāpuri. Šādas bojātas pākstis vērojamas katru gadu – sējumos, kuros kaitēkļi netiek ierobežoti ar agrotehniskajiem vai ķīmiskajiem paņēmieniem. 2026. gada sezona nebūs izņēmums.
Pākšaugu slimības un kaitēkļi
Pupu koncentriskā plankumainība (Didymella fabae)
Inficē lauka pupu stublājus, lapas un pākstis. Ierosinātāji saglabājas gan augu atliekās, gan sēklas materiālā. Kurzemes reģionā masveidā sastopama retāk nekā pupu brūnplankumainība, bet infekcijas pazīmes līdz lapu nokalšanai parasti atrodamas vairākos sējumos. 2025. gada sezonā slimības attīstībai laika apstākļi bija labvēlīgi, infekcijas pazīmes bija novērojamas pupu ziedēšanas fāzē (AS 61 – 67) jūnija beigās. 2026. gadā koncentriskās plankumainības izplatība būs atkarīga no mitruma apstākļiem – paaugstinātā mitrumā tā attīstīsies agrāk, ar lielāku slimības attīstības pakāpi, sevišķi tas iespējams, iesējot inficētu sēklas materiālu.
Pupu brūnplankumainība (Botrytis fabae)
Inficē lauka pupu stublājus un lapas. Ierosinātāji saglabājas augsnē un sēklās. 2025. gads laika apstākļu ziņā nebija labvēlīgs slimības postošai izplatībai. To ierobežo arī audzēšanas tehnoloģijas. Tomēr, pie apstākļu sakritības, tā var iznīcināt auga lapas jau pākstu veidošanās laikā. 2026. gada sezonā slimība būs izplatītāka laukos, kuros iesēs inficētu sēklas materiālu, nebūs ievērota augu maiņa, pieturoties mitram laikam un +15 – 220C gaisa temperatūrai.
Pupu rūsa (Uromyces viciae-fabae)
Inficē lauka pupu stublājus, lapas un lapu kātus. Ierosinātāji saglabājas augu atliekās. 2025. gadā apsekotajos sējumos, pupu rūsu atrada augusta sākumā augļu un sēklu nogatavošanās stadijā (AS 80). Attīstībai nepieciešami mēreni mitrs un silts, bet ne karsts laiks - gaisa temperatūra ap +200 C – kā vidējā Latvijas vasarā. 2026. gada sezonā slimība izplatīsies, bet, visticamāk, kā liecina iepriekšējo gadu novērojumi – jūlija beigās – augusta sākumā.
Zirņu svītrainais smecernieks (Sitona lineatus)
Kaitēklis bieži novērojams visos Kurzemes reģiona tauriņziežu sējumos. Vaboles no lapu malas izgrauž pusapaļus robus – šādi robotas lapas katrā pavasarī kādā no apsekotajiem sējumiem konstatētas 100% lauka pupu vai zirņu augiem. Kaitēklis nopietnākus bojājumus rada lapu attīstības fāzes sākuma stadijās (AS 10 - 14), sevišķi siltā un sausā laikā. Mitrākos un nosacīti vēsākos laika apstākļos augi straujāk attīstās, kaitēkļu aktivitāte ir zemāka un bojājumi nav tik izteikti. 2026. gada pavasarī noteikti būs vērojama kaitēkļa darbība kā zirņu, tā lauka pupu sējumos, bet bojājumu intensitāte būs atkarīga no kaitēkļu daudzuma sējumā un laika apstākļiem.
Tumšais zirņu tinējs (Cydia nigricana)
Bojā zirņu graudus. Zirņu tinēja pieaugušā stadija ir tauriņš, bet kaitīgā - kāpurs. 2026. gada pavasarī kokonos pārziemojušie kāpuri iekūņosies, pēc tam jūnijā izlidos tauriņi. Izplatības intensitāte būs atkarīga no sējumu izvietojuma, pārziemojušo īpatņu blīvuma un laika apstākļiem oliņu dēšanas periodā - pirms zirņu ziedēšanas un ziedēšanas laikā – vēsos, vējainos un lietainos apstākļos tie būs mazaktīvāki nekā siltā bezvēja laikā.
Pupu sēklgrauzis (Bruchus rufimanus)
Kaitīgākā stadija kāpuri, kuri izgrauž pupu iekšieni, nereti pazeminot dīgtspēju. Kurzemes reģiona pupu sējumos izplatīts kaitēklis. Pieaugušie īpatņi postošo darbību uzsāk pupu ziedēšanas laikā (AS 61-69), barojoties ar ziedputekšņiem, un turpina pākstu veidošanās laikā, dējot oliņas uz pākstīm. 2026. gada sezonā liela daļa sēklgrauža vaboļu būs pārziemojušas augsnē, daļu kaitēkļu iesēs pavasarī kopā ar invadētu sēklas materiālu. Kaitēkļa populācijas attīstība noteikti turpināsies. Attīstību ietekmēs laika apstākļi – piemēram, lietainā laikā oliņu būs mazāk, bet lielā karstumā daļa uz pākstīm sadēto oliņu ies bojā.
Pupu laputs (Aphis fabae)
Bojā pupas, bietes, vīķus. Laputis sūc augu sulu no pupu lapām un stublājiem, dažkārt kaitēklis barojas arī uz pākstīm. Vairākus gadus Kurzemes reģionā lauka pupu sējumos ekonomiski nozīmīga laputu invāzija netika konstatēta. 2025. gadā kaitēkļi bija sastopami jau jūnija sākumā atsevišķos lauka pupu sējumos, ziedpumpuru veidošanās laikā (AS 51). Protams, pupu sējumos piemājas dārzos kaitēkļi ir vērojami katru gadu. 2026. gadā kaitēkļa attīstība, līdz ar to arī augu bojājumi, iespējama sākot ar jūnija pirmajām dienām.