Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) reģionālo nodaļu prognožu jomas speciālisti izvērtējuši iepriekšējā gada sezonas augļaugu slimību un kaitēkļu novērojumu rezultātus un, ņemot vērā tos un iespējamos laika apstākļus šī gada veģetācijas periodā, prognozējuši būtiskāko slimību un kaitēkļu attīstību 2026. gada sezonai.
Kurzemes reģiona prognozes sastādītas balstoties uz novērojumiem Ventspils, Talsu, Kuldīgas, Dienvidkurzemes, Saldus un Tukuma novados.
Iepriekšējā sezona augļu un ogu audzētājiem nebija no veiksmīgākajām. Lielākos zaudējumus radīja maija salnas, jo salnas reģionā paradījās ābeļu ziedēšanas perioda sākumā un ķiršu pilnziedā. Kaitīgo organismu ietekmi uz ražu ir iespējams kontrolēt, ja no slimību un kaitēkļu iespējamās attīstības sākuma pievērš tiem uzmanību. Kurzemes novados no negatīvām temperatūrām ziemā stādījumi cietuši nebūs. Sākoties pavasarim, kad iespējamas krasas temperatūras svārstības, iespējama gan mizas plaisāšana, gan ziedpumpuru un ziedu izsalšana salnās. Ziemas periodā, visticamāk nebūs cietušas arī kaitēkļu ziemojošās stadijas. Kaitēkļu sākotnējo izplatību šogad ietekmēs pavasara laika apstākļi – ilgstoši silts un saulains laiks sekmēs to attīstību, turpretī, ja pavasaris būs vēss un lietains, kaitēkļu būs maz. Sēņu slimības, gluži pretēji, aktīvāk izplatīsies pietiekama mitruma un mērena siltuma apstākļos.
Ābeļu un bumbieru slimības un kaitēkļi
Ābeļu kraupis (Venturia inaequalis); Bumbieru kraupis (Venturia pyrina)
2025. gada sausais pavasaris kraupja attīstību neveicināja – pirmās slimības pazīmes novērotas bumbieru un ābeļu stādījumos tikai jūlija sākumā. 2026. gada maijā ābeļu un bumbieru lapu plaukšanas vai ziedēšanas laikā, iespējams, būs kraupja primārās infekcijas sākums. Vai tas būs novērojams tikai kādā atsevišķā dārzā, vai izplatīsies plašākā teritorijā, noteiks gaisa temperatūra (+15 - 250 C), nokrišņu biežums un ilgums. Daļēji infekcijas izplatība atkarīga no kraupja inficētu lapu atrašanās konkrētā dārzā vai tā tuvākajā apkārtnē. Novērots, ka primāro infekciju izraisošās asku sporas, var nolidot daudzus kilometrus un inficēt lapas dārzā, kurā iepriekšējā gadā nav bijušas slimības pazīmes. Ja kraupja attīstībai labvēlīgie faktori ir ilgstoši, tad bieži vien slimības pazīmes agri vērojamas arī uz jaunajiem augļaizmetņiem (AS 71–72) un to kātiem, ne tikai uz lapām. Vasarā turpināsies sekundārās kraupja infekcijas attīstība, tai pārvietojoties no slimajiem augļiem un lapām uz veselajiem, bet tikai augļu koka vainaga robežās. Pēc augļu novākšanas kraupis diezgan intensīvi var turpināt izplatīties noliktavā, ja tur ievietoti augļi ar kraupja pazīmēm.
Parastā augļu puve (Monilinia fructigena)
Izplatīta gan bumbieru, gan ābeļu dārzos. Augļi sapūst kokos, bieži radot ievērojamus ražas zudumus. Sevišķi izteikti tas novērojams atsevišķu šķirņu bumbierēm. Slimības ierosinātāji saglabājas inficētajos zaros un jaunajos dzinumos. Tomēr visbagātīgākā infekcija saglabājas “mūmijās”, tie ir slimie augļi, kuri kokos karājas visu ziemu. Nereti tie atrodami augļu koku vainagos starp zaļajām lapām un ziediem, vēl nākamajā vasarā. Puves attīstību veicina silti un mitri laika apstākļi – ja tādi būs 2026. gada jūnijā, augļu veidošanās laikā, tad augļi pastiprināti pūs. Puves izplatību veicina jebkura augļa mehāniska trauma – kaitēkļi, krusa, arī spēcīga kraupja infekcija, ja tās ietekmē auglī veidojas plaisas. Dažos gados slimības pazīmes nobrūnējušu, bet nenobirušu ziedu, brūnu un sakaltušu lapu veidā redzamas jau maijā ziedēšanas laikā (AS 65). 2025. gada vasarā pirmie bojātie augļi bija vērojami jau jūlija sākumā.
Ābeļu miltrasa (Podosphaera leucotricha)
Kurzemes reģiona ražojošos augļu dārzos miltrasa nav bieži sastopama. Dažviet tās izpausmes vērojamas kādai noteiktai šķirnei gan uz ziedpumpuriem, gan lapām, gan arī augļiem. Uz augļiem veidojas rūsgans tīklojums, kurš viegli sajaucams ar citu slimību vai fizioloģiska rakstura bojājumiem. Dažkārt miltrasa novērojama tikai uz stumbra atvasēm. Postīgāka slimība ir kokaudzētavās - bojātie dzinumi pārstāj augt – stāds neizaug paredzētajā lielumā. Ja slimība attīstās gadu no gada, tad nopietnāk cieš arī ražojošās ābeles. Lielākas iespējas ābeļu miltrasai 2026. gada pavasarī sākt izplatīties, būs karstā un sausā laikā. Infekcijas ierosinātājs pārziemo inficēto dzinumu pumpuros, tādēļ dārzos, kuros slimība bija pērn un bojātie dzinumi ābelēm nebūs apgriezti, miltrasa izplatīsies.
Bumbieru-kadiķu rūsa (Gymnosporangium sabinae)
Pirmās pazīmes meklējamas uz lapām jau drīz pēc ziedēšanas, augļaizmetņiem tikko sasniedzot 10 mm diametru (AS 71). 2025. gadā slimība inficēja lapas jau jūnija sākumā. Kurzemes reģionā slimības pazīmes retāk novērojamas uz augļiem, bet uz lapām citos gados sasniedz 100% izplatību. Infekcija būs intensīvāka, ja pieturēsies vēsāks un mitrāks laiks. Vairāk bumbieru-kadiķu rūsa ir izplatīta piemājas dārzos, arī bumbierēm pilsētu parkos un apstādījumos. 2026. gadā pirmās pazīmes būs vērojamas dārzos, kuros infekcija bija pērn, kā arī uz bumbierēm, kurām blakus vai tuvumā aug inficēti kazaku, Ķīnas vai Virdžīnijas kadiķi. Minētās sugas kalpo kā rūsas sēņu starpsaimnieki. Kadiķu tuvums gan ir tikai viens no infekciju uzturošajiem faktoriem, jo rūsas ierosinātājas sporas ar gaisa masām pārvietojas lielos attālumos.
Ābeļu ziedu smecernieks (Anthonomus pomorum)
Pieaugušie īpatņi (vaboles) pārziemo zemsedzē, mizas plaisās. Smecernieks ir pirmais kaitēklis, kurš pavasarī vērojams augļu dārzos, vēl tikai pumpuru briešanas laikā. Ziedpumpuru izvirzīšanās laikā mātītes pumpurā jau iedēj oliņu – turpinoties kaitēkļa attīstībai, auglis neizveidosies. 2026. gada pavasarī kaitēkļa pirmās aktivitātes un tālāko attīstību ietekmēs laika apstākļi – auksts un lietains pavasaris neveicinās vaboļu iznākšanu no ziemošanas vietām. Arī īss un straujš pavasaris, kurā ziedpumpuri veidosies ļoti strauji un augļu koki īsā laikā uzziedēs, kaitēkļa izplatību samazinās jo smecernieks, rūpēs par jauno paaudzi nedēj olas atvērušos ziedos.
Ābolu tinējs (Cydia pomonella)
Pirmie pieaugušie īpatņi parasti sāk lidot jūnija sākumā, lidošanas un arī olu dēšanas maksimumu sasniedzot jūnija otrajā pusē. 2025. gada sezonā pirmie tauriņi feromonu slazdā ielidoja maija beigās. Ja 2026. gadā šajā laikā būs kaitēkļa attīstībai labvēlīgi laika apstākļi – sauss un silts – tad tinēji sadēs daudz oliņu no kurām šķilsies kāpuri, un tie, savukārt, sabojās jaunos augļus. Vēsā un mitrā laikā kaitēkļa invāzija paredzama mazāka, bet tā noteikti būs novērojama.
Bumbieru lapu blusiņa (Cacopsylla pyri)
Kaitēkļa pieaugušie īpatņi atrodami uz zariem pumpuru tuvumā, iestājoties pozitīvām temperatūrām. 2025. gadā pirmās lapu blusiņas bija novērojamas jau aprīļa vidū. 2026. gada vasarā kaitēklis vairāk būs dārzos, kuros tas bija izplatīts 2025. gadā. Pārziemo pieaugušās blusiņas, slēptuves uzmeklējot zemsedzē, sūnās uz stumbriem un mizas plaisās. Bargs un ilgstošs sals var būtiski ietekmēt populācijas izdzīvošanu, bet tik nelabvēlīgi apstākļi Kurzemē iestājas ļoti reti.
Laputis (Aphididae)
Laputu koloniju izplatība uz lapām un jaunajiem dzinumiem visbīstamākā ir kokaudzētavās, bet to klātbūtne nav vēlama arī ražojošos stādījumos. Ziedēšanas un augļaizmetņu veidošanās laikā laputis neatgriezeniski sabojā augļaizmetņus – augļi veidojas kropli. 2025. gada maijā laputis šķīlās agri un arī 2026. gada pavasarī, pumpuru plaukšanas laikā, no pārziemojušām oliņām, kuras atrodas uz zariem, šķilsies pirmie kāpuri. Pēc tam tās, attīstoties 8 – 12 paaudzēm, barosies augļu koku vainagos. Laputu izplatību būtiski samazina to dabīgo ienaidnieku atrašanās dārzā.
Kauleņkoku slimības un kaitēkļi
Kauleņkoku lapbire (Blumeriella jaapii)
Slimība izplatītāka skābo ķiršu stādījumos, bet dažkārt atrodama arī uz saldo ķiršu lapām. Pirmās pazīmes vērojamas jūlijā, kad ogas tikko sārtojas (AS 81). 2025. gadā slimības pazīmes bija vērojamas jūlija sākumā. 2026. gada sezonā slimības ierosinātāji agrāk inficēs lapas lietainā laikā, sevišķi dārzos, kuros pērnās, inficētās un nesatrunējušās lapas atradīsies apdobēs.
Kauleņkoku pelēkā puve (ķiršu mēris) (Monilinia laxa)
Salīdzinoši bieži novērojama slimība, kura inficē gan ķiršus, gan plūmes. Mazāk izplatīta sausos laika apstākļos. Slimības izplatību veicina jebkura bojātā zara atstāšana vainagā. Ja 2026. gada maijā, kauleņu ziedēšanas laikā, būs lietains laiks un gaisa temperatūra svārstīsies no +5–150 C, tad koku vainagos būs vērojami zari ar sakaltušiem, bet nenobirušiem ziediem, lapām, arī augļaizmetņiem. Tie kalpos kā infekcijas avots.
Kauleņkoku sausplankumainība (cauršautās lapas) (Wilsonomyces carpophilus)
Kurzemes reģiona plūmju un ķiršu stādījumos bieži sastopama slimība, kuras pazīmes novērojamas galvenokārt uz lapām, bet iespējamas arī uz jaunajiem dzinumiem un augļiem. Izplatītāka plūmju stādījumos, bieži vien slimības izpausmes vērojamas 100% lapu. Ierosinātāji saglabājas dzinumos un pumpuros. Pirmās pazīmes 2025. gadā konstatētas maija sākumā, ziedu izbalēšanas laikā (AS 67). Ja 2026.gada vasarā ilgstoši pieturēsies lietains laiks, slimība būs izplatītāka un ar lielāku attīstību. Slimības attīstību veicinās lapu un zaru mehāniski bojājumi.
Plūmju rūsa (Tranzschelia pruni-spinosa)
Apsekotajos plūmju stādījumos diezgan reti sastopama slimība. Parasti pazīmes vērojamas augustā uz atsevišķu koku lapām. Ja infekcija spēcīga, lapas var priekšlaikus nobirt. 2026. gada sezonā slimības pazīmes būs vērojamas dārzos, kuros aug rūsas inficēti dzeltenie vizbuļi, arī stādījumos, kur rūsa uz plūmju lapām bija novērota iepriekšējos gados. Veģetācijas perioda otrajā pusē, sevišķi mitrā un vējainā laikā, infekcija no slimajām lapām izplatās uz veselajām. Septembrī var novērot, ka infekcija spēj izplatīties uz lielāko daļu lapu.
Ķiršu-madaru laputs (Myzus cerasi)
Kurzemes reģionā plaši izplatīts kaitēklis, kura lielākās kolonijas parasti sastopamas uz saldajiem ķiršiem, bet atsevišķas vērojamas arī skābo ķiršu stādījumos. Laputis sūc auga šūnsulu jauno dzinumu lapu apakšpusē. Rezultātā bojāto lapu malas noliecas uz leju, saritinās, un dzinumi pārstāj augt. Jauniem augiem veidojas kropls vainags. 2025. gadā pirmās kolonijas tika pamanītas jau maija vidū, ziedu izbalēšanas laikā (AS 67). 2026. gada sezonā lielāka izplatība, attīstoties 6–8 paaudzēm, būs vērojama dārzos, kuros kaitēklis bija izplatīts iepriekšējā sezonā, jo laputis pārziemo oliņu stadijā uz ķiršu zariem. Sevišķi labvēlīgos attīstības apstākļos ķiršu-madaru laputis var sabojāt visu ogu ražu, jo to saldie izdalījumi rada labvēlīgu vidi kvēpsarmes attīstībai.
Eiropas ķiršu muša (ķiršu raibspārbnmuša) (Rhagoletis cerasi)
Pieaugušo mušu izlidošanas laiks un intensitāte lielā mērā atkarīga no nokrišņu daudzuma ķiršu ziedēšanas beigās. Pieaugušiem īpatņiem (mušām) grūtāk vai pat neiespējami būs izlidot no ziemošanas vietām augsnē, ja augsne būs sakaltusi vai pārmitra. 2025. gada pavasarī mušu invāzija nebija nozīmīga, jo bija ļoti sausi laika apstākļi. Ja 2026. gada maija beigās - jūnija sākumā augsne būs mušu pārvietošanās vajadzībām atbilstoša, tad ķiršu koku vainagos dosies no kūniņām izkūņojušās ķiršu mušas. Drīz vien tās uzsāks oliņu dēšanu aiz jauno augļu mizas, un izšķīlušies kāpuri dosies kauliņa virzienā, baroties pusgatavās ogās.
Plūmju augļu tinējs (Cydia funebrana)
Ļoti plaši izplatīts kaitēklis, kurš sastopams katru gadu visos plūmju stādījumos. Pirmie pieaugušie īpatņi (tauriņi) izlido jūnija sākumā, dažkārt arī maija beigās un to izplatība dārzā ar dažādu intensitāti parasti turpinās līdz augustam. Ierobežošana ir apgrūtināta garā lidošanas laika dēļ. 2026. gada sezonā būs sastopams visos plūmju stādījumos, jo ziemojošos kāpurus kokonos zemsedzē un koku mizas plaisās ziemas sals Kurzemē nespēj ietekmēt.
Gaišā plūmju zāģlapsene (Hoplocampa flava), tumšā plūmju zāģlapsene (Hoplocampa minuta)
Kaitēkļi plaši izplatīti plūmju stādījumos, dažreiz darbojas kā savdabīgi ražas normētāji, ja aizmeties pārlieku bagātīgs auglīšu daudzums. Kaitēkļa pieaugušie īpatņi sāk lidot plūmju ziedēšanas laikā. 2026. gadā zāģlapsenes būs sastopamas, jo kokonos esošie kāpuri augsnē un zem sniega būs pārziemojuši. Bojājumu nozīmība būs atkarīga no ziedēšanas intensitātes un laika apstākļiem tauriņu izlidošanas laikā – vēsā un lietainā laikā tie būs mazāki.
Aveņu un zemeņu slimības un kaitēkļi
Aveņu iedegas (Elsinoe veneta)
Aveņu stādījumos nereti sastopama slimība, kura biežāk novērojama mazās platībās. Bojā avenes un kazenes, slimības rezultātā priekšlaicīgi nobirst lapas, jaunie dzinumi vāji attīstīti, to ziemcietība pazemināta, samazinās raža un tās kvalitāte. Agrāk un ātrāk tā izplatās siltā un mitrā laikā, stādījumā, kurā infekcija saglabājusies no iepriekšējiem gadiem. Minētie faktori, kopā ar konkrētās šķirnes īpašībām, attiecībā uz minēto slimību, arī būs noteicošie iedegu izplatībai 2026. gada vasarā.
Pelēkā puve (Botrytis cinerea)
Lietainās vasarās bieži sastopama slimība, kura bojā avenēm un zemenēm gan ziedus un jaunos dzinumus, gan ogas. Ražas vākšanas laikā, bojātām ogām paliekot stādījumā, rodas pelēkās puves infekcijas perēkļi, no kuriem inficējas veselās ogas, jo ne avenes, ne zemenes nenogatavojas vienlaicīgi. 2026. gada sezonā slimības attīstību kopumā veicinās bieži nokrišņi, bet pietiekami nozīmīga būs arī aveņu un zemeņu stādījumu fitosanitārā tīrība.
Avenāju dzinumu mizas plaisāšana (Didymella applanata)
Slimības pazīmes atrodamas gandrīz visos aveņu stādījumos. 2026. gadā slimības izplatība un attīstība būs atkarīga no stādīšanas, mēslošanas un kopšanas paradumiem un iespējām. Ierosinātāji saglabājas gan slimajās lapās, gan stublājos. Ilgstoši lietaini laika apstākļi vasarā veicinās arvien jaunu slimības pazīmju rašanos.
Zemeņu lapu baltplankumainība (Mycosphaerella fragariae)
Slimības pazīmes biežāk novērojamas vecākos stādījumos, jo infekcijas ierosinātājs saglabājas lapās un lapu kātos. 2026. gada sezonā slimības izplatība būs novērojama stādījumos, kuros jau iestādīti inficēti stādi, iestādītas neizturīgas šķirnes, arī iepriekšējo gadu inficētajās platībās, no kurām netika izvāktas vecās lapas. Baltplankumainības attīstību veicinās bieži nokrišņi.
Zemeņu lapu brūnplankumainība (Diplocarpon earliana)
Slimība inficē lapas, lapu kātus un dažreiz novērojama uz kauslapām ziedēšanas laikā. 2026. gadā biežāk būs izplatīta vecākos stādījumos, kuros inficētās lapas rudenī palikušas zemeņu dobēs. Attīstību pastiprinās nokrišņi un gaisa temperatūra no +15-250 C.
Aveņu ziedu smecernieks (Anthonomus rubi)
Kaitēklis bojā zemenes un avenes. 2026. gada pavasarī no augsnes virskārtas vai zemsedzes iznāks pārziemojušās vaboles, lai turpinātu attīstību. Pirmie bojājumi, aizgrauztu ziedkātiņu un neatplaukušu ziedu veidā būs vērojami zemeņu stādījumos, bet vēlāk jūnijā aveņu stādījumos.
Avenāju vabole (Byturus tomentosus)
Kaitīgā stadija ir avenāju vaboles kāpuri, kuri bojā gan ziedus, gan ogas. Dabā bieži sastopama, bet aveņu audzēšanas saimniecībās kaitēkļa izplatība atkarīga no pielietotās agrotehnikas. 2026. gada ziemā vaboles augsnē būs pārziemojušas, lai maijā un jūnijā turpinātu attīstības ciklu.
Dārza vabole (Phyllopertha horticola)
Kurzemes reģiona dārzos un parkos bieži sastopamas vaboles. Atšķirībā no maijvabolēm un sprakšķu vabolēm, to attīstība no olas līdz pieaugušam īpatnim, notiek viena gada laikā. Vaboļu barošanās ar augļu koku un ogulāju lapām un augļaizmetņiem, katru gadu jūnijā tiek īslaicīgi novērotas, bet tā nav ekonomiski nozīmīga. Savukārt kāpuri līdz vēlam rudenim barojas ar zālaugu saknēm, augsnē pārziemo un pavasarī turpat iekūņojas. Uzmeklējot kāpurus augsnes virskārtā, ar tiem barojas vārnveidīgie putni un eži. 2026. gadā vaboles jūnijā izlidos un turpinās attīstību, ja augsnes sasalums nebūs traucējis kāpuriem pārziemot.
Zemeņu ērce (Phytonemus pallidus)
Zemeņu ērce ir plaši izplatīta, bet ekonomiskais nozīmīgums ir lielā mērā atkarīgs no laika apstākļiem. Gaisa temperatūrā zemākā par +160 C to aktivitāte kļūst zemāka, un arī lielā karstumā kaitēkļi pārstāj attīstīties. Blīvāka ērču izplatība novērota vecākos, kā arī sliktāk koptos stādījumos, jo pieaugušās ērces pārziemo pie lapu kātu pamatnes. Ja augi ir stipri ērču novājināti, tie aukstās ziemās var nepārziemot. 2026. gada sezonā ērces turpinās izplatīties, jo arī ar Kurzemes sniega segu, bija pietiekami, lai pārziemotu gan augi, gan ērces, un pavasarī kaitēkļi turpinās postošo darbību.